Kāpēc medu ir vērts lietot uzturā?

Gandrīz katru dienu apēdu vismaz vienu tējkaroti medu. Savā dravā pilnīgi dabiskā ceļā iegūts medus man ir drošs kārums, un turklāt nav uz etiķetes sīkā drukā jālasa sastāvs ar garšas pastiprinātājiem, konservantiem un krāsvielām. Uzskatu, ka medus ar neskaitāmām aromāta un krāsas niansēm ir viena no dabas jaukākajām dāvanām. Tēja un medus karotīte man palīdz vienmēr, kad nepieciešama enerģija.

Medus nozīme mūsu uzturā

Ja arī kāds nezina skaitļos, cik medus bagāts ar glikozi un citiem cukuriem,ar minerālvielām, vitamīniem utt., tad toties no paaudzes paaudzē ir iesakņojies uzskats, ka medus ir veselīgs. To daudzkārt apstiprina medus sastāva pētījumi un ārstu atzinumi.

Medus galvenā sastāvdaļa ir ogļhidrāti - 75 līdz 80,7% cukura (glikoze un fruktoze).Tā piemēram liepu medū ir 36,05% glikozes un 39,27% fruktozes. Glikozi organisms uzņem bez iepriekšējas pārveidošanas, tādēļ medus iedarbība ātri manāma. Ēdot medu, var aizstāt glikozes injekciju vēnā. Nav ieteicams medu vienā reizē ēst daudz, bet bieži un mazās devās. Tā dārgo saldumu mūsu organisms lietderīgāk izmantos.

Medū ir apmēram 0,5% olbaltumvielu un apmēram 0,45% minerālvielu, turklāt lielā dažādībā: 0,36% kālija, 0,21% hlora, 0,019% fosfora, 0,018 % magnija, 0,004 % kalcija, 0,001% nātrija, 0,001% sēra, 0,0007dzelzs. Griķu un dažu puķu medū ļoti mazos daudzumos konstatēts arī mangāns, jods, silīcijs, bors, hroms, varš, litijs, niķelis, svins, alva, titāns, cinks, osmijs, un pat rādijs. Tas nozīmē, ka uz medu nevaram skatīties vienīgi kā uz saldumvielu, bet arī kā uz ievērojamu minerālvielu avotu.

Bez tam medus satur arī dažādas organiskās skābes – ābolskābi, citronskābi, vīnskābi, pienskābi un skābeņskābi. Medus bagātīgi satur arī fermentus. Tajā atrodas diastāze, invertāze, katalāze, peptāze, amilāze, peroksidāze un lipāze. Fermenti darbojas kā barības vielu skaldītāji un sintezētāji, tādēļ tiem ir ļoti liela nozīme organismā. Fermenti ir ļoti jūtīgi pret augstu temperatūru, to lielais vairums sašķeļas jau pie 50 – 70°. Tikai daži no tiem iztur vārīšanu. Tas sevišķi jāievēro, lietojot medu slimnieku uzturā. Tā, piemēram, aloju ar medu nedrīkst vārīt, bet jālieto svaigā nekarsētā veidā. Piens nav jāvāra kopā ar medu, bet medus jāpieliek uzvārītam pienam.

Daudzus gadus par medus vienīgo vitamīnu uzskatīja B2. Pēdējo gadu pētījumi šo uzskatu krasi izmainīja. Izrādās, ka medus ir ļoti bagāts ar vitamīniem. Tajā ir B1,B2, B3,B6, PP, C vitamīni. To saturs un sastāvs ir atkarīgs no dažādu ziedputekšņu piemaisījuma. Kilograms medus var saturēt līdz 0,1mg B1 vitamīna, 1,5 mg B2 vitamīna, 2 mg B3 vitamīna, 5 mg B6 vitamīna, 1 mg PP vitamīna, 30 līdz 54 mg C vitamīna. Bagātīgais vitamīnu un fermentu saturs dod iespēju daļēji izprast medus labvēlīgo ietekmi organismā.

Medus ir bakteriocīds  un konservējošs, tādēļ to sekmīgi lieto pat vaļēju rētu dziedēšanai un augļu un ogu konservēšanai. Pēc uztures pētnieku datiem tās ģimenes, kuras pastāvīgi ikdienas uzturā lieto medu, reti kad saslimst pat infekciju slimību gadījumos. Tādēļ medum, vismaz mūsu bērnu, mūsu skolnieku ikdienas uzturā jābūt vienmēr.

Bez tam medus kā saldumviela pārspēj cukuru. Saharoze (biešu un niedru cukurs) organismā pārveidojoties patērē daudz kalcija. Līdz ar to organisms cieš no kalcija trūkuma, tajā rodas skābju pārsvars. Šāds stāvoklis sevišķi bīstams maziem bērniem, jo traucē kaulu kā arī visa organisma normālu attīstību. Tādēļ cukurs, sevišķi bērnu uzturā, daļēji jāaizstāj ar medu, augļiem un iesala ekstratu. Medus lietošana tomēr nav jāpārspīlē. Mazam bērnam ikdienas uzturā medus pietiek ar vienu līdz pāris tējkarotēm dienā, pieaugušam cilvēkam – pāris ēdamkarotēm. Slimību ārstēšanā ir citas medus normas.

Aizvākotu šūnu medus ir vērtīgāks par izsviesto, jo gaisa, gaismas, nepiemērotu trauku un mitruma ietekmē pēdējais daļēji izmainās. Tajā var zust fermenti, vitamīni u.c. sastāvdaļas.

Izsviestais medus jāuzglabā slēgtos stikla, fajansa, emaljētos vai koka traukos tumšā vietā. Neilgai uzglabāšanai vai pārvadāšanai var izmantot arī alumīnija un nerūsējoša baltmetāla traukus. Medu uzglabāt dzelzs traukos nedrīkst.

Uzturam vajadzīgas dažādas medus šķirnes, jo tām ir savs īpatnējs sastāvs un īpašības. Tā liepu ziedu medus piemērots sviedrēšanai (saaukstēšanās slimību gadījumos). Pavasara ziedu medu ieteic kā sevišķi veselīgu, bagātu ar ziedputekšņiem un līdz ar to vitamīniem un fermentiem. Viršu medus savukārt pārspēj citu ziedu medu šķirnes minerālvielu satura ziņā, kādēļ tam ir ne mazāka nozīme mūsu uzturā.

Medus izlietošanas iespējas uzturā ir ļoti daudzpusīgas. Kā patstāvīgu ēdienu to ēd pie maizes kopā ar biezpienu, sviestu vai krējumu. To var lietot visos gadījumos, kad ēdiens jāsaldina, piemēram, saldajos ēdienos, zaļbarības salātos, cepumos, dzērienos,konservos un citur. Ar medu sagatavotie ēdieni diētiskā ziņā ir vērtīgāki nekā ar cukuru sagatavotie.

Jauka tradīcija rudens medus sviešanas laikā rīkot  tā saucamos bišu godus, medus svētkus jeb rudenīšus. Šādiem sarīkojumiem varētu būt liela audzinoša nozīme.

Šajos godos iederētos senie medus un burkānu rauši, mūsdienu sīkie medus cepumi, veidnes kūkas ar medu, medus biskvīti un tortes, medus saldie ēdieni, zaļbarības ēdieni ar medu un dažādie medus dzērieni."

Materiāls sagatavots pēc:

B.Zunde

DĀRZS un DRAVA 1959.gada decembris